Par visu un neko

Esmu nonākusi līdz brīdim, kad man beidzot ir pietiekami daudz laika, lai turpinātu rakstīt šo skaistuma blogu.
Bet, kad jau biju gatava rakstīt, es sāku domāt, vai es to vispār vēlos? Sāku domāt plusus un mīnusus, lai rastu atbildi uz savu jautājumu. Man patīk rakstīt, ne tikai par kosmētiku un meitenīgām lietām, bet vispār gan pārdomas, gan romānus utt. Man patīk blogot, lai arī citi varētu lasīt to, ko es esmu saskribelējusi, ne tikai, lai tas stāv skapī un krāj putekļus. Es vēlos savu blogu! Bet vai skaistuma? Vai tiešām kosmētika ir tas, par ko es vēlos rakstīt? Manuprāt, es vispār esmu par jaunu, lai nopietni nēsātu kosmētiku, lai gan uzielas var redzēt mazas 10-12 gadus vecas meitenes, kuras krāsojas trakāk par kim kardashian, nēsā augstākus papēžus par Ladu Gagu un jau ir noskuvušas kājas. Kapēc viņas neizbauda savu bērnību? Bet labi, tagad ne par to, atgriežamies pie tā ka es nenēsāju daudz kosmētiku, un tā tad kādēļ lai man būtu vēl savs blogs, kurā par to runāt? Es ļaušu par to runāt citām, kuras kaut ko saprot, un spēs atbildet uz lasītāju uzdotajiem jautājumiem.
 Esmu tikusi tik tālu, ka saprotu, ka man nevajag skaistuma blogu, bet blogot es gribu. Par ko lai es rasktu? Par tām pašām 11 gadus vecakjām meitenēm, kuras tiko pabeigušas sākumskolu, bet jau starbrīžos pie skolas smēķē? Vai man jāizveido vesals blogs kurā es diendienā rasktītu par viņām? Par ko lai vēl raksta? Lielākā daļa no kladēs sarakstītā ir pārāk personīgi, lai to kkur publicētu. Bet gan jau es kaut ko uzzināšu. Tagad vēlējos tikai pateikt, ka šo blogu vairs nerakstīšu, jo tas mani vairs neinteresē, teiksim tā, tas bija mirkļa vājums.

Izmantošu mirkli, lai apsveiktu  visus devītos un divpadsmitos pēdējā zvanā! Arī man šodien bija pēdējais zvans un es zinu cik emociju un priekpilna ir šī diena. Apsveicu, un novēlu, lai Jums dzīvē izdodas viss, ko esat iecerējuši. Kā mums šodien teica skolotāja, tad ceriņi ir šodien uzziedējuši par godu Jums! Lai veicas nākotnē!

Paula!