Jā, es arī esmu bērns. Varbūt ne gluži mazs, bet sirdī tomēr esmu bērns. Un gluži kā bērns es vēl augu, ja ne fiziski tad garīgi. Un gluži tāpt kā pirmklasnieks es vēl mācos. Ja lasījāt manu iepriekšējo rakstu par prāta vētru, kur viena no galvenajām domām ir tas, ka es itvisā vainoju sevi, tad ar prieku varu pazoiņot, ka šodien iemācījos, ka ne visā es varu vainot sevi.
Es zinu ka pie situācijas kas ir izveidojusies neesmu vainīga es, un es neklusēšu. Es teikšu to skaļi, un lai notiek kā notiktdams. Mans saprāts vairs nespēj to izturēt, es tikai vēlos klusumu un mieru, no visa atpūsties. Pat ja visa beigās aizies tik tālu ka man nāksies veikt radikālas pārmaiņas, es zinu ka tā būs labāk. Es vismaz nebūšu klusi klausījusies kā man kārtējo reizi cenšas iestāstīt cik slikta es esmu, ka es pie visa esmu vainīga, ka redz cik pārējie ir labi. Man riebjas šie divpusīgie cilvēki. Pietiek. Es neklusēšu. Un ceru ka pārējiem arī nebūs bail runāt.
ceturtdiena, 2015. gada 26. februāris
ceturtdiena, 2015. gada 12. februāris
Prāta vētra
Diemžēl vai par laimi šis nebūs raksts par grupu Prāta Vētra vai Brainstorm. Šis būs par manām domām, par viesuļvētru, kas ir manā galvā, kas izposta visu, neko nežēlojot. Vai arī nē. Es parasti sāku rakstu ar vienām domām un tad pēkšņi attopos kur citur.
Parasti saka, lai paskatās vispirms katrs pats uz sevi pirms nosoda citus. Un es tā daru. Pirms vainoju kādu citu, mēģinu atrast savu vainu, bet tas ir nonācis tik tālu, ka vainoju sevi itvisā. Un kādēļ? Es sevi lēnām nogalinu ar savām domām vien. Esmu savs lielākais ienaidnieks…
Es sevi nosodu, ja kaut ko nedaru, ja daru bet nesanāk, un pat ja sanāk, tik un tā nosodu, jo neļauju par savām veiksmēm priecāties - es taču vaēju labāk.
Es mekēju kaut kādu mistisku jaunu sākumu, mēģinot pamest visu veco, nevis labojot kļūdas. Kādēļ es navaru vienkārši mēģināt izspiest labako no tā kas man jau ir? Kādēļ es vēlos ko citu?
Kādēļ es veidoju 100 citus blogus, pie katra nodomājot, ka šis būs īstais, šis būt tas, ko cītīgi rakstīšu, man būs daudz lasītāji, cilvēki, kas izteiks kritiku un uzslavēs, ja būšu to pelnījusi.
Pietiek.
Visas domas vienreiz ir jāizslēdz.
Es vēlos iekšēju klusumu.
Parasti saka, lai paskatās vispirms katrs pats uz sevi pirms nosoda citus. Un es tā daru. Pirms vainoju kādu citu, mēģinu atrast savu vainu, bet tas ir nonācis tik tālu, ka vainoju sevi itvisā. Un kādēļ? Es sevi lēnām nogalinu ar savām domām vien. Esmu savs lielākais ienaidnieks…
Es sevi nosodu, ja kaut ko nedaru, ja daru bet nesanāk, un pat ja sanāk, tik un tā nosodu, jo neļauju par savām veiksmēm priecāties - es taču vaēju labāk.
Es mekēju kaut kādu mistisku jaunu sākumu, mēģinot pamest visu veco, nevis labojot kļūdas. Kādēļ es navaru vienkārši mēģināt izspiest labako no tā kas man jau ir? Kādēļ es vēlos ko citu?
Kādēļ es veidoju 100 citus blogus, pie katra nodomājot, ka šis būs īstais, šis būt tas, ko cītīgi rakstīšu, man būs daudz lasītāji, cilvēki, kas izteiks kritiku un uzslavēs, ja būšu to pelnījusi.
Pietiek.
Visas domas vienreiz ir jāizslēdz.
Es vēlos iekšēju klusumu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)