Turpinājums septembrim

Otrā nedēļa jaunajā skolā izrādijās pārsteigumiem pilna. Zināju ka manā iepriekšējajā skolā ir zemāks līmenis, bet nekad nebiju domājusi, ka tik liela ir tā starpība. Pēc pirmās dienas jau gribēju mainīt skolu un otrā diena nebija labāka, bet sev nosolījos nogaidīt līdz nedēļas beigām, jo sev apsolīju jaunu sākumu. Otrā nedēļa ir aizvadīta. Sāku jau pierast pie jaunās kārtības. Un skolu nedomāju mainīt, vismaz pagaidām. Jānogaida līdz sāks izlikt atzīmes. Bet es nedomāju, ka arī tad mainīšu. Sekmīga jau būšu, un lai gan atzīmes būs daudz zemākas kā iepriekš, vismaz šeit es iemācīšos daudz vairāk. Un gan jau līdz 12. klases beigām būšu pieradusi un pacēlusi atzīmes kā ierasts.

 Nekad neesmu bijusi draudzīgs cilvēks, arī naidīgs nē. Esmu laipna, bet teiksim tā, draugus nemeklēju. Tādēļ man arī ir problēma iejusties starp klasesbiedriem. Nav jau tā, ka mani šeit apsmej, bet es labāk izvēlos sēdēt malā viena, nekā ar pārējiem runāt un darīt lietas, kas mani neinteresē. Varbūt tas mani labi iespaidos, un tā vietā, lai vazātos apkārt ar draugiem, es nodošos mācībām. Man ir cilvēki, ar ko es runāju, ir viena draudzene klasē, kas ir ļoti tuvs cilvēks man bijis jau pēdējos divus gadus, bet par labāko draudzeni es viņu nenosauktu, jo man nepatīk viņas raksturs un domāšana. Mēs vienkārši viena otrai kavējam laiku, jo intereses nedaudz sakrīt, bet viņai ir citi draugi, un man ir internets. Man nav labu draugu un dažreiz kļūst ļoti skumji, bet es vienmēr varu anonīmi zem segvārda stāstīt visu internetā. Esmu savādak domājoša mūsdienu jauniete, tādēļ tā vietā lai ar draugiem piektdienas vakarā dotos nelegāli iedzert, es sēžu mājās, palasu grāmatu, un izvedu garā pastaigā suni. 

 Liktenis pret mani nav bijis tas draudzīgākais, tādēļ man ir citas vērtības. Es nespēju apsmiet kādu par to, ka viņa netaisno katru rītu matus, nekrāsojas, ir ar akcentu, vai ja kāds ir neticami garš, gluži kā tāds NBA spēlētājs, vai neģērbjas tajās labākajās drēbēs. 

 Es ģērbjos labi, un uzveos meitenīgi, vienīgais man īpaši nepatīk staigāt izlaistos matos un ar svārkiem un kleitām ikdienā. Es zinu kā ir tad, kad tevi apsmej. Un tas nebūt nav patīkami. Man kādreiz ļoti patika un padevās mājturība, un ja es uzadīju džemperi, vai uztamborēju to somu, es to vienalga nekad nespēju uzvilkt ārpus mājas jo zināju ka mani apsmies, tādēļ majturību es pametu līdz ar 9. klases izlaidumu. Vidusskolā mājturība nav, un es arī neko nedaru, reizēm jau gribas bet laika nav. Pēdējais ko izdarīju bija uztamborēju sunītim džemperi. Bija smukāks kā tas ko veikalā var nopirkt. Kādreiz būs jāieliek šeit bilde.
 Bet runājot par to apsmiešanu, tas ir iemesls kādēl es nevaru šeit iejusties jo jau divi cilvēki ir aizgājuši tādēļ ka tiek apsmieti. Cik tālu cilvēks ir jānoved, ja jau viņ pēc nedēļas jūtas tik slikti, ka vēlas mainīt skolu? Kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi? Dažreiz man liekas ka es neizturēšu tos pēdējos gadus vidusskolā, un nejau tāpēc, ka es tieku apsmieta, bet gan tādēļ, ka man nākas katru dienu noskatīties, kā citi tiek pazemoti, un man ir bail kaut ko darīt, jo nevēlos nonākt viņu vietā. Un tad mani moka sirdsapziņas pārmetumi, ka es neesmu tos cilvēkus aizstāvējusi. Bet bailes tikt apmietai ir lielākas kā sirdapziņas pārmetumi. Un tagad es nezinu kā izturēt skolu, jo viss par ko esot tur es domāju ir, kaut ātrāk tiktu mājās, lai es varētu atpūties, pabūt viena un mani neviens netraucētu. Es nespēju izprast savas jūtas, jo klasesbiedri pret mani ir normāli, bet tā atmosfēra kas valda klasē leik justies pavisam sliktu.
 Svētdienas vakari ir diezgan skumju pilni, jo es visu laiku pārdomāju iespēju pāriet atpakaļ uz iepriekšējo skolu. Es nedomāju to nopietni darīt. Es atkārtoju sev, ka esmu stipra, vairs nav daudz palicis, un ka šī ir labāka skola. Katru dienu saņemos, aizeju uz skolu. P'wc skolas cenšos darīt lietas, ka liek aizmirsties. Piemēram, pastaigājos, tīru māju, lasu grāmatas, vai pat izmēģinu roku rakstīšanā.

Iesakiet kaut ko, lai skolas gadi ātrāk paietu.