Es arī esmu bērns

Jā, es arī esmu bērns. Varbūt ne gluži mazs, bet sirdī tomēr esmu bērns. Un gluži kā bērns es vēl augu, ja ne fiziski tad garīgi. Un gluži tāpt kā pirmklasnieks es vēl mācos. Ja lasījāt manu iepriekšējo rakstu par prāta vētru, kur viena no galvenajām domām ir tas, ka es itvisā vainoju sevi, tad ar prieku varu pazoiņot, ka šodien iemācījos, ka ne visā es varu vainot sevi.
 Es zinu ka pie situācijas kas ir izveidojusies neesmu vainīga es, un es neklusēšu. Es teikšu to skaļi, un lai notiek kā notiktdams. Mans saprāts vairs nespēj to izturēt, es tikai vēlos klusumu un mieru,  no visa atpūsties. Pat ja visa beigās aizies tik tālu ka man nāksies veikt radikālas pārmaiņas, es zinu ka tā būs labāk. Es vismaz nebūšu klusi klausījusies kā man kārtējo reizi cenšas iestāstīt cik slikta es esmu, ka es pie visa esmu vainīga, ka redz cik pārējie ir labi. Man riebjas šie divpusīgie cilvēki. Pietiek. Es neklusēšu. Un ceru ka pārējiem arī nebūs bail runāt.